Rokas ultraskaņas defektu detektoru principi

Izstarojot augstas-frekvences ultraskaņas impulsus un analizējot atstarotos, lauztos vai izkliedētos viļņus, kas rodas, kad ultraskaņa saskaras ar iekšējiem defektiem (piemēram, plaisām, tukšumiem vai ieslēgumiem), kad tā izplatās caur materiālu, var noteikt iekšējo struktūru un defektu atrašanās vietu, lielumu un raksturu. Šī pārbaudes metode ir nesagraujoša, ļoti jutīga un spēj uzraudzīt reāllaika

No tehniskā viedokļa rokas ultraskaņas defektu detektoru veiktspējas specifikācijas galvenokārt ietver frekvenču diapazonu, noteikšanas dziļumu, izšķirtspēju un jutību. Frekvenču diapazons parasti ir no 0,5 līdz 20 MHz; augstfrekvences zondes (piem., virs 10 MHz) ir piemērotas plānu materiālu vai virsmas defektu pārbaudei, savukārt zemfrekvences zondes (piem., 0,5–5 MHz) ir piemērotas materiāliem ar biezām sienām vai dziļiem defektiem. Noteikšanas dziļums ir atkarīgs no materiāla skaņas ātruma un zondes frekvences; piemēram, tēraudā ar 1 MHz zondi var sasniegt efektīvu vairāku metru noteikšanas dziļumu. Izšķirtspēja un jutība tieši ietekmē spēju identificēt defektus, un mūsdienu ierīces ievērojami uzlabo signāla skaidrību un pretestību pret traucējumiem, izmantojot digitālās signālu apstrādes metodes, piemēram, Furjē transformāciju un viļņu analīzi.